Tātad, mēs turpinām ceļu uz Daugavpili. Līksna jau aizmugurē, bet priekšā ledus iešana. Es gan laika noilguma dēļ visu esmu aizmirsis, atceros tikai, ka viss bija nereāli forši. Man pat prātā neienāca, ka iet ar kājām, un turklāt vēl ne vasarā, var būt tik kruti, bet te bija manu labāko velobraucienu līmenī.
Šāda upīte mums nebūtu nekāds šķērslis, bet uz to pusi mums nevajag
Pat garlaicīgi, nav ne jālec, ne jābrien
Kociņš
Bet te ir jālec, ko Visla arī dara
Un Oļegs arī
Tikko aizlēca, burtiski krīt bezdibenī
Bet draugi vienmēr vajadzīgajā brīdī pasniegs nūju
Tas tā, nevis lēciens, bet lidojums
Pārāk jau nu sekls strautiņš
Pagaidu
Plaša ir mana dzimtā upe
Daudz tajā (tas ir, blakus) koku
Izkliedējās
Tādi cilvēki var visu
Pat čāpot līdz potītēm zāles un dubļu pļurā
Bet var arī pa ceļu
Uz ceļa nūja paliek bez darba
Visiem ir infrasarkanās brilles ar tēmēkli, lai labāk lēktu
Reizēm krasts zem tevis ielūst
Bet reizēm ir garlaicīgi tilti
Un jautras elektrolīnijas
Aizrauj elpu no Dzimtenes ainavām
Un tās peļķēm
Un šķībām priedēm
Edvīns atpūšas no visa spēka
Pārējie tik ļoti necenšas
Sēž vien, lūr apkārt
Kaut kā tā
Kamēr sēdējām, pienāca kāda omīte un mundrā latgaliešu valodā sāka jautāt, kas mēs tādi un uz kurieni ejam. Par lielu apbrīnu un šoku man, Edvīns, kura talantus mēs līdz šim bijām vērojuši galvenokārt pozēšanā, ņipri sāka viņai atbildēt. Man ir grūti pat latviešu valodu saprast, kad tā ir sadzīves un sarunvaloda, kur nu vēl latgaliešu, kas vispār atstāja citplanētiešu iespaidu. Tiem, kas nav lietas kursā - es dzīvoju Latgalē (Latvijas daļa), un, ņemot vērā, ka te vienmēr ir bijusi stipra krievu un, piemēram, poļu ietekme, vietējie laucinieki runā tādā kā zvērīgā hibrīdvalodā, kurā ir pat burts "Ы". Es tā domāju, ka jācīnās, lai arī to padarītu par valsts valodu - tas nešaubīgi palīdzēs latviešu un krievu tautu savstarpējai sapratnei. Omīte, starp citu, paziņoja, ka 1956. gadā Daugava esot pārplūdusi pat līdz tai vietai, kur mēs sēžam. Un tas, starp citu, ir kādus 15 metrus augstumā no redzamā krasta un vēl vairāk platumā.
Loģiska pudele - mežā, tātad meža
Neiešu pa ceļu, garlaicīgi! Ejam labāk mežā, re, uz turieni!
Pēkšņi, Sventes tilts
Un pali, lai gan ne pēkšņi
Nezinu, kā Oļegs tā uztrāpīja, bet mēs trāpījām uz pašu interesantāko
Milzīgi ledus gabali nesteidzīgi peld, bet izdzīvot tiem vairs nav lemts
Cirkulārais zāģis pacenties. Interesanti, kur ir radiolārija?
Ledus iešana visā tās krāšņumā
Pīles tēloja mums teātri
Tās, kas ar zaļām galvām - ir pīļtēviņi
Bet tās, kas pelēkbrūnas - mātītes
Pīļtēviņu pūlis lidoja pakaļ tikai divām mātītēm, pēc kā visi kopā laidās uz ledus gabala. Tas peldēja līdz tiltam, kā dēļ baram atkal nācās lidot uz priekšu. Tā viņi arī vizinājās kā karuselī. Spriežot pēc visa, darīt to viņi grasījās visu dienu, viņiem neapnika.
Paskatījāmies uz burvīgo skatu - un atkal soļot
Pa laukiem
Un pat pa asfaltu. Fui, protams, bet pamēģiniet noiet 30 km līdz ceļiem sniegā un dubļos, tad gan es uz jums paskatīšos
Mājiņa
Viesu nama vientuļais treileris
Pēkšņi, enkurs
Modīgi čaļi braukā ar kvadracikliem
Onkulis mūs panāca, prasīja, kas tādi un uz kurieni ejam
Raiņa piemiņas vieta. Nevienam nesakiet, bet es to apgānīju, pačurājot aiz kuba (vairāk nebija kur)
Lūk, tik mīlīgi izskatās zābji pēc pārgājiena
Raritāts zaļais stops
Visla soļo, it kā nekas nebūtu bijis
Bet te Edgars beidzot pilnībā apjauta, uz ko ir parakstījies
Raritārs metāla žogs
Pauguri
Pat pašās beigās mēs ejam pa laukiem, nevis pa ceļu
Tāpēc ka mēs esam - banda klubs "Sniegpulkstenītis".
Sliedes-sliedes. Vienmēr gribēju kājām pāri dzelzceļa tiltam pāriet, bet tur apsardze
Atā-atā
Vulkāns
Pilsētā ledus jau saplaisājis pavisam
Šāda upīte mums nebūtu nekāds šķērslis, bet uz to pusi mums nevajag
Pat garlaicīgi, nav ne jālec, ne jābrien
Kociņš
Bet te ir jālec, ko Visla arī dara
Un Oļegs arī
Tikko aizlēca, burtiski krīt bezdibenī
Bet draugi vienmēr vajadzīgajā brīdī pasniegs nūju
Tas tā, nevis lēciens, bet lidojums
Pārāk jau nu sekls strautiņš
Pagaidu
Plaša ir mana dzimtā upe
Daudz tajā (tas ir, blakus) koku
Izkliedējās
Tādi cilvēki var visu
Pat čāpot līdz potītēm zāles un dubļu pļurā
Bet var arī pa ceļu
Uz ceļa nūja paliek bez darba
Visiem ir infrasarkanās brilles ar tēmēkli, lai labāk lēktu
Reizēm krasts zem tevis ielūst
Bet reizēm ir garlaicīgi tilti
Un jautras elektrolīnijas
Aizrauj elpu no Dzimtenes ainavām
Un tās peļķēm
Un šķībām priedēm
Edvīns atpūšas no visa spēka
Pārējie tik ļoti necenšas
Sēž vien, lūr apkārt
Kaut kā tā
Kamēr sēdējām, pienāca kāda omīte un mundrā latgaliešu valodā sāka jautāt, kas mēs tādi un uz kurieni ejam. Par lielu apbrīnu un šoku man, Edvīns, kura talantus mēs līdz šim bijām vērojuši galvenokārt pozēšanā, ņipri sāka viņai atbildēt. Man ir grūti pat latviešu valodu saprast, kad tā ir sadzīves un sarunvaloda, kur nu vēl latgaliešu, kas vispār atstāja citplanētiešu iespaidu. Tiem, kas nav lietas kursā - es dzīvoju Latgalē (Latvijas daļa), un, ņemot vērā, ka te vienmēr ir bijusi stipra krievu un, piemēram, poļu ietekme, vietējie laucinieki runā tādā kā zvērīgā hibrīdvalodā, kurā ir pat burts "Ы". Es tā domāju, ka jācīnās, lai arī to padarītu par valsts valodu - tas nešaubīgi palīdzēs latviešu un krievu tautu savstarpējai sapratnei. Omīte, starp citu, paziņoja, ka 1956. gadā Daugava esot pārplūdusi pat līdz tai vietai, kur mēs sēžam. Un tas, starp citu, ir kādus 15 metrus augstumā no redzamā krasta un vēl vairāk platumā.
Loģiska pudele - mežā, tātad meža
Neiešu pa ceļu, garlaicīgi! Ejam labāk mežā, re, uz turieni!
Pēkšņi, Sventes tilts
Un pali, lai gan ne pēkšņi
Nezinu, kā Oļegs tā uztrāpīja, bet mēs trāpījām uz pašu interesantāko
Milzīgi ledus gabali nesteidzīgi peld, bet izdzīvot tiem vairs nav lemts
Cirkulārais zāģis pacenties. Interesanti, kur ir radiolārija?
Ledus iešana visā tās krāšņumā
Pīles tēloja mums teātri
Tās, kas ar zaļām galvām - ir pīļtēviņi
Bet tās, kas pelēkbrūnas - mātītes
Pīļtēviņu pūlis lidoja pakaļ tikai divām mātītēm, pēc kā visi kopā laidās uz ledus gabala. Tas peldēja līdz tiltam, kā dēļ baram atkal nācās lidot uz priekšu. Tā viņi arī vizinājās kā karuselī. Spriežot pēc visa, darīt to viņi grasījās visu dienu, viņiem neapnika.
Paskatījāmies uz burvīgo skatu - un atkal soļot
Pa laukiem
Un pat pa asfaltu. Fui, protams, bet pamēģiniet noiet 30 km līdz ceļiem sniegā un dubļos, tad gan es uz jums paskatīšos
Mājiņa
Viesu nama vientuļais treileris
Pēkšņi, enkurs
Modīgi čaļi braukā ar kvadracikliem
Onkulis mūs panāca, prasīja, kas tādi un uz kurieni ejam
Raiņa piemiņas vieta. Nevienam nesakiet, bet es to apgānīju, pačurājot aiz kuba (vairāk nebija kur)
Lūk, tik mīlīgi izskatās zābji pēc pārgājiena
Raritārs zaļais stops
Visla soļo, it kā nekas nebūtu bijis
Bet te Edgars beidzot pilnībā apjauta, uz ko ir parakstījies
Raritārs metāla žogs
Pauguri
Pat pašās beigās mēs ejam pa laukiem, nevis pa ceļu
Tāpēc ka mēs esam - banda klubs "Sniegpulkstenītis".
Sliedes-sliedes. Vienmēr gribēju kājām pāri dzelzceļa tiltam pāriet, bet tur apsardze
Atā-atā
Vulkāns
Pilsētā ledus jau saplaisājis pavisam
Speciāli mums - kaut cilpā lien, esam nosoļojuši jau teju 30 km
Kādreizējās varenības lauskas
Pilsētnieki baro putniņus un priecājas par saulrietu
Sīkāk putniņi
Sīkāk saulriets
Nobeigumā gribu teikt, ka šis pārgājiens bija vienkārši nereāli kruts. Man ļoti, ļoti patika, reti dzīvē tādus iespaidus var piedzīvot. Gandrīz ++++ pēc Šulgina. (jeb cik tuvu es vispār spēju ko tādu izjust). Skaistums neaprakstāms - jā, un arī ledus iešanas sākuma mirkli es vēroju pirmo reizi. Vēl bija arī ļoti jautri, ar visiem šiem upju triecienuzbrukumiem un brasliem. Un ārkārtīgi daudzveidīgi - ar velo vasarā tādas daudzveidības nav, grozi kā gribi - mežs, gruntsceļš, šoseja, un tas arī gandrīz viss.
Tā kā Oļegam milzīga pateicība, un cīņubiedriem arī, jo visi izrādījās pārgalvji un paši līda ūdenī. Lai gan, no kluba "Sniegpulkstenītis" biedriem nekas cits arī netika gaidīts!